Saki to šeit!

par bezgalīgo stāstu (12)

Viesis
lozeroze 10.03.13 21:13:33
linduchy esmu apsvērusi tavu padomu, ir plāns doties pie speciālista. Jo šādi vairs turpināt nevaru, saprotu, ka netikai mana psiholoģiskā veselība no tā cieš, bet arī mana dzīves kvalitāte- jo esmu nemitīgā neapmierinātībā ar visu, kas notiek.
Viesis
lozeroze 10.03.13 21:11:21
cerite paldies par padomu. Ierakstīju google "sieviete kura mīl par daudz ". Iepazinos ar vairākām pazīmēm, kuras piemīt šādām sievietēm tad nu tā:
1.Jūs nemūžam neesat varējusi pārveidot savus vecākus, lai viņi būtu tik sirsnīgi un mīloši, kā jūs vēlētos, un tāpēc sirds dziļumos esat tendēta uz pazīstamo tipu, jūtu ziņā nepiee­jamo vīrieti, kuru jūs pēc tam atkal centīsities pārveidot ar savas mīlestības spēku.
Taisnība, jo esmu tiešām ļoti jūtīga un emocionāla, cik atceros bērnībā vienmēr vēlējos, lai visa ģimene ir mīloša, lai vecāki biežāk samīļo, lai viņi paši būtu mīļāki utt. Man protams bija lieliska bērnība, bet šādi izvērtējot vienmēr starp vecākiem bija tādas ieturētas attiecības, tāda slēpšanās, tādā ziņā, ka esot mazai neredzēju kā mani vecāki izrāda viens otram mīlestības apliecinājumus, kaut vai apskaušanu. Laikam jau tāpēc, ka patlaban esmu pietiekami pieaugusi sieviete, tikai tagad savā ģimenē novēroju tādas kautrīgas mīlestības izpausmes starp saviem vecākiem.Vabūt tiešām neatrisinās šīs attiecības, jo es vēlos vīrieti, pārveidot ar savas mīlestības spēku. Bet varbūt es šo interpretēju nepareizi.
2.Savstarpējās attiecībās jūs daudz ciešāk turaties pie sava sapņa par to, kā viss varētu būt, nekā apzināties savu patieso stāvokli.
100% piekrītu, es esmu sapņotāja. Esmu piefiksējusi, ka es vairāk dzīvoju sapņos, ar cerību, ka viss jau mainīsies, nebūs vairs tā un nebūs vairs šitā. Tādejādi es neapzinos, kā viss notiek patiesībā, jo esmu pārāk apsēsta ar sapņiem par to kā viss būs savādāk. Bet realitātē tiek piedzīvota kārtējā vilšanās.Tas tāds apburtais loks.
3.Jūs esat atkarīga no vīriešiem un savām emocionālajām sāpēm.
Iespējams šis ir skaidrojums manām mazohistiskajām tieksmēm kāpt uz viena un tā paša grābekļa. Iespējams es to savā veidā provecēju, jo es līdz šim neko citu nezinu kā attiecības, kurās ir piedzīvotas emocionālas sāpes.Par atkarību no vīriešiem, jā...šad tad mēģinu sev ieskaidrot, ka tā nav, bet patiesībā tā ir. Es neiedomājos savu dzīvi bez vīrieša, tas laikam skaidrojums ar tiem aizsardzības un drošības meklējumiem no vīrieša puses. Visvairāk gribu justies pasargāta.
cerite, velreiz paldies šī ir ļoti noderīga informācija.Forumā, kurā izlasīju par sievietēm, kuras mīl par daudz ir vēl vairākas pazīmes, kas apstiprina šo faktu. Taču es izvēlējos spilgtākās, kuras pirmajā mirklī likās piemērotas manai dzīvei.
 
linduchy 10.03.13 20:55:18
Ja nespēj pati, dodies pie kāda speciālista. Nu nav veselīgas tavas tagadējās attiecības. Ir labi, ka tu apzinies problēmu, ka centies rast risinājumu, tātad tu jau esi pusceļā uz <<atveseļošanos>> :) Tev izdosies pārkāpt tam pāri!
Viesis
lozeroze 10.03.13 20:48:16
Izlasot savus komentārus es dzīvē izklausos kā nožēlojama personība. Cik reižu esmu mēģinājusi visu pārcirst kā ar nazi, vienalga pagātne manī mīt vairāk kā tagadne. Maigi izsakoties tas ir skumji :( Joprojām neatstāj sajūta par kaut kādām nenokārtotām karmiskā lietām, bet tas jau ir cits stāsts un cita tēma.
 
cerite 10.03.13 20:45:33
Nu jau man viss it skaidrāks-Tu viņu nemīli,Tu baidies,Baidies riskēt un palikt kādu laiku viena.Un atrast vīriei kurš Tevi mīlētu un cienītu-nevis liktu ciest un mocīties .Ir jēdiiens''sieviete ,kura mīl par daudz''Ieguglē.Un beidz baidīties,dod iespēju citiem vīriešiem jo ar viņu kopā Tu nebūsio nekad-vi;na radi un draugi taču Tevi neatzīs.Bet tur nav ko satraukties-ar citu Tu būsi mīlēta.
Viesis
lozeroze 10.03.13 20:44:11
linduchy paldies par viedokli, es protams piekrītu. Man pēdējos gados arvien vairāk rodas pārliecība, ka šīs "attiecības" ir piedzīvojušas smagu fiasko un tam nebūs normāls iznākums. Kā minēji, ņemot vērā to ilgo laika posmu, ko esam pavadījuši šādi muļļājoties. Tiešām viņš nav nobriedis, nemitīga draugu un vecāku viedokļa atreferēšana viņu novedusi līdz tam, ka viņam nav sava viedokļa. Līdz ar to patstāvīgi nevar pieņemt lēmumus. Kā tad ir iedomājamas attiecības ar vīrieti, kurš tā vietā, lai pakonsultētos ar savu otro pusīti izvēlas zvanu draugam. Sievietei tas ir aizvainojoši, jo parāda, ka viņas viedoklis viņam iespējams nemaz neinteresē. Mana vaina ir tajā, ka nemācos no savām kļūdām, nemitīgi sagādāju sev vienas un tās pašas sāpes. Vienas un tās pašas vilšanās. Nenoliegšu tas grauj manu pašcieņu un pašvērtību.Bet līdz šim netieku gudra, kam sevī es nevaru pārkāpt pāri. Esmu mēģinājusi izveidot jaunas attiecības, bet es neatveros, es nelaižu sev nevienu klāt. Iespējams, baidos no kaut kā, bet nevaru pat noformulēt no kā...Šādos gadījumos es sevi mierinu ar domu, ka ja būs īstā dzirkstele starp mani un kādu vīrieti, tad es noteikti atvēršos un tad viss notiks no sevis. Manī nebūs baiļu.Taču pagaidām tā līdz galam tas nav noticis. Par to, ka ja būtu īstā mīlestība, tad nebūtu vieta citiem partneriem, 100% piekrītu.Pati zinu, ka tad ja ir īsta mīla, tad nevienu citu neredzi - ir tikai viņš un viņa. Iespējams sanāk pretruna. Bet ņemot vērā mēģinājumus veidot jaunas attiecības, neizbēgami nākas teikt, ka tu ļauj tavā dzīvē ienākt citiem partneriem, neskatoties uz to, ka savos sirds dziļumos joprojām kaut ko spēcīgi jūti.
 
linduchy 10.03.13 20:16:34
Tiešām bezgalīgais stāsts...tik mazohistiski kāpt uz viena un tā paša grābekļa :S
Ja tev patīk mocīties, pārdzīvot un vispār muļļāties pa dzīvi - tā tik turpini. Bet, ja vēlies sākt normālu pieauguša cilvēka dzīvi, izlem - kas tev ir vajadzīgs. Pēc apraksta tavs puisis man šķiet galīgi nenobriedis jaunēklis, bez stabila mugurkaula (pati raksti, ka viņam nav sava viedokļa, tik atreferē draugu unvecāku domas). Nekas nopietns ar šādu vīrieti nevar iznākt. Var protams nogaidīt, varbūt pēc dažiem gadiem nāks pie prāta. Bet vispār mans ieteikums būtu - atstāj visu šo pagātnē un dodies uz priekšu, atveries jaunām attiecībām. Un, ja tiešām jūsu starpā būtu īsta mīlestība, tad nu tur nebūtu vietas citiem partneriem ;)
Viesis
lozeroze 10.03.13 18:05:39
Kā jau minēju viņam patīk izrādīties, tas ir visādākā ziņā-mašīnas,nemitīgi jāatrodas kādos pasākumos, ceļojumi utt.Viņu ļoti labi var ietekmēt, viņš ietekmējas no saviem draugiem, bieži tas ir vecāku viedoklis. Par to esmu pārliecinājusies.Tāpēc pat sarunājoties ar viņu nevar dzirdēt viņa domas, bet gan tiek citēti viņa draugi un vecāki, kas liek domāt, ka viņam ir problēmas veidojot savu viedokli. Bija brīži, kad vienojāmies, kad mums būs atklāsmju sarunas- apsēžamies, un sakam visu, kas uz sirds. Reizēm pēc šādām sarunām saliedējāmies, reizēm vēl vairāk attālinājāmies. Ir tik daudz detaļu, kā jau minēju entajos gados esmu lieliski iepazinusi šo cilvēku.
Viesis
lozeroze 10.03.13 17:54:02
Sveika,
Paldies par tavu viedokli. Es piekrītu lietām, ko esi minējusi.Es cenšos būt gudrāka, bet tiešām rodas vieglprātīgu muļķu iespaids.Iepriekš nepieminēju, bet domāju, ka mana problēma ir mans raksturs. Ar savu patreizējo prātu un pieredzi esmu mēģinājusi noskaidrot un papētīt vienu no negatīvākajām mana rakstura iezīmēm, izvairīšanos no strīdiem un konfliktiem, jo lielākoties tieši strīdu laikā tiek sarežģītas attiecības, tad es esmu kļūstu īpaši ievainojama, (protams tas ir nācis ar gadiem, iespējams tā ir negatīva pieredze no bērnības vai agras jaunības gadiem), tiklīdz jūtu, ka briest konflikts, es vienkārši norobežojos jeb "aizveros"- biežāk vai nu pagriežu muguru un aizeju, vai arī noklausos un neko nebilstu. Zinu, ka ir jārunā, taču šādos brīžos man ir grūti izteikties. Jāpiebilst, ka esmu ļoti jūtīga un emocionāla, mani biedē tas, ka šādu stŗidu rezultātā pieņemu neapdomīgus uz emocijām balstītus lēmumus. Tāpat ir bijušas atzīšanās mīlestībā, vārdi, ka mēs nevaram viens bez otra. Iespējams tā nav mīlestība, bieži par to esmu domājusi. Bet kā lai to visu atrisina, ir sajūta, ka pašlaik risinu kādu karmiskā parāda jautājumu. Tāpat dažreiz liekas, ka vienīgā iespēja to visu izbeigt ir tēlaini izsakoties-no acīm ārā no sirds prom- aizbraukt tālu, un veidot dzīvi citur.Bet pat tad domāju, ka viņš mani uzmeklētu. Tas ir skarbākais variants.
Es vienkārši raķņājoties sevī arī nevaru atrast rakstura īpašību, kura man neļauj dzīvot tālāk. Ar viņu sarunāties-vienīgā atbilde, viņš esot kā viņa tēvs, viņam esot gruti izklāstīt to ko jūt.
Par brunča mednieka raksturu, tam piekrītu, domāju, ka tas periods ir beidzies, bet saprotu, ka tā nav. Turklāt viņam ir liela vēlme izrādīties, draugu vidu, radinieku priekšā, dažbrīd pat liekas, ka blakus viņam biju tikai marionete, patiesībā tādas atklātas sarunas pēdējos gados mums nav bijušas. Tas, kas patiešām ir žēl, kā jau tu rakstīji, es nesaprotu kāpēc pēc tik daudziem gadiem joprojām kāpju un tiem pašiem grābekļiem. Jautājumu meklēju joprojām, tāpēc vēršos pēc palīdzības. Gribu tikt skaidrībā ar šo savu sadomazistisko dzīves stilu, vēlmi kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, zinot kādas sāpes tas sagadās. Es tiešām jūtos izmisusi, noteikti, ka man būtu jāapmeklē psihoterapeits, jo šeit ir grūti atklāties pilnībā, visas detaļas nevaru aprakstīt un izklāstīt.
Liels paldies par laba vēlējumiem, es tiešām gaidu vīrieti, kurš sasniegs man mieru sirdī un dzīvē.:)
 
cerite 10.03.13 17:28:22
Ko domā viņš?
 
spotorno 10.03.13 17:07:56
Sveika,
1. man nav izprotams, kāpēc tik daudzu gadu garumā tev joprojām gribas atkal un atkal kāpt uz tiem pašiem grābekļiem? Kāpēc ir tā vēlme ciest, attaisnojot savu neizlēmību un vieglprātību ar to, ka jaunība ir dulluma laiks, jāiztrakojas u.tml.
Cilvēkam nav jāiet caur ciešanām, lai iegūtu mīlestību, veiksmi citās jomās un justos laimīgam. Pats svarīgākais ir pārdomāt - vai tava rīcība nesīs tās sekas, kuras tu vēlies. Ja tu skaidri apzinies, ka tas puisis nav nobriedis brunču mednieks, tad kāpēc tev pašai jādejo zem viņa stabules. Esi taču lepna, pasaki - "nē" tādām attiecībām. Uzturi draudzību, bet nejauc to kopā ar simpātijām un romantiku.
Ja abi divi ir vieglprātīgi pamuļķi, nu tad kādam tomēr kādreiz jāpaliek gudrākam, pareizi? Var jau, protams, tā turpināt, tikai spriežot pēc tā, ka tu meklē palīdzību forumā, tev tas nepatīk.
Ja nepatīk - tad nedari to, kas sāpinātu tavu sirdi. Padomā par sekām!

2. Galu galā izrunājiet savas attiecības, izrunājiet ko katrs saprot ar attiecībām, mīlestību, kur ir tās robežas - kas uzskatāms katram no jums par krāpšanu un citus būtiskus fundamentālos attiecību jautājumus. Tikai tad varēsiet saprast, vai jūsu attiecības varētu būt ilgstošas, un, vai galu galā starp jums ir mīlestība. Vai esat viens otram uzdevuši vai atzinušies mīlestībā? Ja nē, tad kāpēc vispār jāuzsāk attiecības, kur nav mīlestības?! Problēmas uz savu galvu, tikai un vienīgi!

3. Uz doto brīdi es neredzu, ka tā ir mīlestība. Tā ir mētāšanās no vieniem apskāvieniem -citos.

Ļoti novēlu tev rast mieru sirdī un dzīvē, atrast to puisi, kurš ļaus tev uzzināt-kas ir mīlestība :)
Viesis
lozeroze 10.03.13 16:27:26
Labdien,
Vēlējos uzklausīt foruma lietotāju viedokli par attiecībām, kurām es vēlētos dot tēlainu nosaukumu "par bezgalīgo mīlasstāstu", lai gan kādam šim stāstam gribēsies noteikti dot skarbāku nosaukumu. Emocionālā ziņā esmu sasniegusi galējo robežu, jo nespēju vairs normāli eksistēt patreizējā situācijā. Stāsts ir tāds, 16.gadu vecumā iepazinos ar savu pirmo īsto puisi. Viņš skaistulis, kuram nemitīgi ir cita meitene, nenoliegšu arī es biju skaistule, jo par puišu uzmanību nevarēju sūdzēties. Viņš mani praktiski noskatīja un iekaroja....kā pēc tam izrādās, kā tās pārējās, kuras viņš aplidoja.Kā jau jaunībā gāja "karsti"-stridi, samierināšanās, grizsirdība, katrā ziņā viss notika uz sprāgstošu emociju fona. Mūsu attiecības sākotnēji ilga pāris mēnešus, tad pašķīrāmies, jo šajā vētrainajā kopābūšanā arvien parādījās trešās personas.Abi jauni, liekas, ka viss vēl labākais ir priekšā, kapēc būtu jābūt divatā, jo gribas jau trakāk izbaudīt šo dzīvi. Bet...bija kaut kas tāds ko tajā vecumā uzskatījām par vienkāršām simpātijām, bet bija kas tāds ko vēl neapjautām, bet apjautām pēc pāris gadiem.Tāda sajūta, ka esat tie īstie un vienīgie...tā bija patiesa mīlestība. Gāja gadi, gāja arvien trakāk, šķīrāmies un atkal sagājām kopā entās reizes, tagad to atceroties, pat nav iespējam to saskaitīt. Mums neizdevās vienam pārraut saiti ar otru, tā bija spēcīga pievilkšanās jau tajā vecumā, patiesībā tas bija brīdis, kad absolvējām vidusskolu un sapratām, ka mīlam viens otru. Bet tad sākās tas viss par ko vēlos padalīties ar jums. Pēc vidusskolas absolvēšanas domājām, ka mūsu ceļi šķirsies pa visam, jo joprojām mums nebija nokārtotas "normālas attiecības" - te vienā brīdī kopā, te otrā brīdī viss atkal mainījies.Cerība, ka nesatiksimies pēc vidusskolas drīz izgaisa, jo lielpilsētā ceļi atkal krustojās, viens otru uzmeklējām, viens par otru nemitīgi domājām. Atkal bezgadīgais stāsts par šķiršanos un atkal saiešanu kopā. Likās, ka kaut kas attiecībās un mūsos mainās, esam kļuvuši pieaugušāki un atbildīgāk, bet atkal nācās vilties. Šodien ir tā diena...kad pirms 7 gadiem mēs saskatījāmies pirmoreiz, bet joprojām uzturam visdīvainākās attiecības kādas vien var būt. Ar posmiem, kad zvēram darīt visu iespējamo un neiepējamo, lai būtu kopā, lai beidzot viss izdotos kā tam vajadzētu būt. Bet tā nenotiek. Nenoliegšu abiem ir bijuši sakari ar citiem partneriem, bet nekā ilgstoša. Man sāp sirds, jo gribu lai tas viss nokārtojas, esmu pat nocietinājusies, neatbildējusi uz viņa telefona zvaniem, aicinājumiem satikties, bet domas vienalga atgriežas pie viņa. Domāju, tas vienkārši pieradums, tāpēc kādu brīdi izlēmu ignorēt viņu pilnībā. Pārsvaā tas izdevās uz kādu pus gadu, dažkārt pat mazāk. Kādu laiku iestāstīju sev, ka mēs neesam radīti viens otram, bet tad atkal notiek kas tāds, kas nav plānota, bet gan nejauša tikšanās, kurā mūsu jūtas noslēpt nav iespējams. Tādos brīžos liekas, ka tas ir liktenis. Ir kauns no radiem, draugiem, kuri mūsu "attiecības" sauca par kaut ko nenormālu. Par ko esam ieguvuši sev nenopietnu slavu, kādus padomus mums ir nācies uzklausīt. Taču vienreiz izlemiet, vienreiz dariet to un ta, bet....Izstāsītšu kā ir pašlaik,atkal biju ieslēgusi variantu - ignor, bet nesen atkal satikāmies, vienkārši runājām. Un tad, pēc kārtējā pusgada, kura laikā nokoncentrējos un varēju par viņu atkal nedomāt, pār mani nāca atklāsme- es viņu mīlu. Mums ir katram sava dzīve, bet ilgas vienam pēc otra ir neizsakāmas. Bet brīžos kad satiekamies, atkal kaut kādā ziņā var just, ka viļamies viens otrā - es varu aizvērties un neatklāties, bet viņš izteikt dažādas frāzes un pārdzīvot par to kā viņa labākajam draugam neiet attiecībās, kāda viņam tā sieviete tāda nekāda. Un tajā pašā laikā jūtu aizvainojošu attieksmi no viņa, jo manām viņam interesē vairāk tā labākā drauga sieviete, neka es. Viņš runā tā, ka liek man noprast, ka viņam interesē tā sieviete vairāk. Tāpat tiek uzdoti jautājumi man par to, ar ko iespējams ir attiecības, kādi mīlotie vīrieši ir uzradušies man. Bet tajā pašā laikā visu šo traki pavadīto gadu laikā, nreizi neiedegtos par to, lai apspriestu to, kas notiek starp mums. Esmu izmisumā, jūtos nesaprasta. Šis ir vispusējs ststāsts, detaļu ir daudz, bet visas nevajag aprakstīt. Kopumā nezinu kā būt, kad esmu kopā ar viņu, esmu laimīga, pat neskatoties uz mūsu pagātni, tad nopietnas sarunas nevēlos, lai neizjauktu skaistos mikļus, ko varam pavadīt kopā. Uzskatu, ka tās ir mūsu neizrunātās situācijas, nepiepildītie vārdi (pat par laulībām). Vispār kad cenšos ar viņu uzsākt sarunu, nevaru atrast īstos vārdus, jo mūsos ir tik daudz neatrisināta un neizzināta, ka nav vienas konkrētas lietas ar ko sākt, lai beidzot būtu kāds konkrēts lēmums. Zinu, ka liela daļa šādām nesaprotamām attiecībām, kuras reizēm gribas saukt par vienkārši tikšanās reizēm ir mana vaina, bet tas, kas notiek manā sirdī joprojām izsaka visu. Lūdz palīdzību, jo esmu tiešām izmisuma situācijā, es vairs tā nevaru.

Sieviešu Klubs, Vīlandes 1-9, Rīga, tālrunis 67350750 | Redakcijas epasts:redakcija@sieviesuklubs.lv | Sadarbība un reklāma: sandija@sieviesuklubs.lv |

2010 © sieviesuklubs.lv