Saki to šeit!

Vīrieši un precētie (4)

 
amorisita 27.03.11 18:26:04
skaisti, bet tai pat laikā skumīgi! Ir jaukas attiecības, bet viņām īsti nav turpinājuma.
daļēji piekrītu smukaa, kad vajadzētu aprunāties par šo jautājumu ar kādu profesionāli, kas, iespējams, parādīs dzīvē citu virzienu. Šeit vajadzīgs neitrāla cilvēka "skats no malas".
 
selma 26.03.11 13:09:26
labāk neprecēties jo tāpat izšķirsies.
 
smukaa 13.03.11 14:37:27
Ko lai saka,šeit prasās pēc psihologa konsultācijas..vai arī jāatrod brīvs "papucītis" ;)
Viesis
aliska 13.03.11 14:24:41
Sveikas!:)
Gribēju ar Jums padalīties savā stāstā...Sākšu ar to, ka vienmēr man ir patikuši vecāki vīrieši. Tēvs no ģimenes aizgāja, kad man bija 3 gadi,pēc tam ģimenē ienāca patēvs, kurš ir jauks, bet nekad neesmu viņu uzskatījusi tēva vietā.
Pirmo lielo mīlestību satiku 16 gados, protams, viņš bija 13 gadus vecāks. Kopā ilgi nebijām, jo viņš bija tāds, kuram ar vienu nekad nepietika. Protams, mūsu ceļi šķīrās, jo uzradās citas meitenes utt... Pēc gadiem 7 viņu nejauši satiku pieturā un tā bija liktenīga. Apmainījāmies ar telefona numuriem un atkal sākām satikties. Pēc laika sākām dzīvot kopā, bet es visu laiku jutu, ka viņš kaut ko slēpj. Protams, galu galā atklājās krāpšana..Dēļ lielās mīlestības es visu piedevu un pēc kāda laika paliku stāvoklī. Biju ļoti laimīga, ka būs bērniņš, jau biju vārdus izdomājusi, bet mājās no viņa nekādu atbalstu neguvu.. Briesmīgākais, ko dzirdēju no viņa - Tu speciāli paliki stāvoklī.. Tas mani sagrāva, jo kontracepcijas tēmu bijām izrunājuši un acīmredzot Pharmatex tajā reizē nepalīdzēja izsargāties. Tā nu gaidīju bērniņu un pārdzīvoju par viņa attieksmi. Kārtējā piektdienā viņš aizgāja ar kolēģiem un biznesa partneriem uz klubu atpūsties, pēc pāris stundām sajutu asas sāpes vēderā un pēc pāris stundām jau biju slimnīcā. Diagnoze - spontānais aborts....
Nebija skandāli, nebija pārmetumi...nebija nekā, tikai tagad viņš raudāja un teica: "piedod"
Tā kādu gadu vēl nodzīvojām, pēc kāda laika sāku strādāt, atgriezās dzīvesprieks, saņēmos... Pēc kāda laika darbā sāku ievērot kādu kolēģi...ļoti simpātisks jauns puisis, draudzīgs, mazliet bravūrīgs, bet šķita, ka aiz viņa varēšu paslēpties, jo biju ļoti nogurusi no visa un vēlējos būt pasargāta un drošībā..
Drīz vien mums ar kolēģi uzplauka jūtas un mēs sagājām kopā. Beidzot es sajutos mīlēta. Visu laiku bija 100 % uzmanība, atbalsts un rūpes.. Tikai seksuālā ziņā mums absolūti nesapasēja.. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, domāju,ka gan jau ar laiku viss būs ok, bet nebija.... Es jutos neapmierināta, viņš kļuva greizsirdīgs, ka es neko negribu un man ir cits...viņa pārmetumi pārauga agresijā.. atkal ļoti pārdzīvoju, ka tā viss notiek..nomainīju darbu, strādāju, meklēju risinājumu attiecībām, bet bezcerīgi... un tā kādā darba ballītē iepazinos tuvāk ar vienu kolēģi...precēts, 41 gadu vecs...man tajā laikā bija 24. Šajā vīrietī atradu to, ko visu mūžu biju meklējusi. Viņš kļuva par manu draugu, mīļāko, par manu psiholoģisko balstu, par manu papuci.. Viņš mani vienmēr saprata un atbalstīja, bet arī pateica, ka no ģimenes nekad neies prom... Ar savu draugu drīz pēc tam izšķīros, piedzēries viņš mani atsita pret radiatoriem, izmeta uz balkona un durvis aizvēra. Ar to arī mūsu stāsts beidzās...
Tagad vēl joprojām draudzējos ar to precēto vīrieti, viņš vēl joprojām ir mans balsts un stiprais plecs.. sāpīgā pagātne un bailes vēl joprojām neļauj man saņemties normālām attiecībām. Arī šīs attiecības ir bezjēdzīgas un sāpīgas, bet kā draudzenēm saku: "Tās pāris stundas, ko viņš man dienā velta ir daudz laimīgākas, piepildītākas, nekā visas manas iepriekšējās attiecības kopā"

Sieviešu Klubs, Vīlandes 1-9, Rīga, tālrunis 67350750 | Redakcijas epasts:redakcija@sieviesuklubs.lv | Sadarbība un reklāma: sandija@sieviesuklubs.lv |

2010 © sieviesuklubs.lv