Saki to šeit!

Kā iemācīties nemīlēt? (12)

 
selma 26.03.11 13:10:25
vaitad to var iemācīties?
 
aziile 25.01.11 15:43:10
Smilga, es neesmu nonākusi tādā situācijā, kā Tu (un cerams, ka nenonākšu, lai arī cik skaistas jūtas ir mīlestība), bet šādā situācijā pirms apmēram diviem gadiem nonāca mans vīrs un es nevienam nenovēlu tādas mocības, par ko kopš tā brīža pārvērtās mana dzīve. Viņš cīnījās ar sevi, cīnījās ar savām jūtām, visu krāja sevī, kamēr palēnām tas viss sāka velties pāŗ manu galvu, jo, protams, viņš nepārtraukti salīdzināja (kaut arī domās, bet es jau to jutu) mani ar to otru sievieti, vienmēr bija pārmetumi, pazemojumi utt. Vienīgais, ko novēlu Tev, lai Tu nepārvērstu sava dzīvesbiedra dzīvi par elli nepiepildītās mīlestības dēļ.
 
florencefj 25.01.11 13:52:20
Skaists dzejolis!!Skumji, bet skaisti.....varbūt Jums gadījies piedzīvot šādu mīlestību, lai tajā radītu, ko skaistu, piemēram šo dzejoli.
 
charger 25.01.11 12:26:34
Skaisti un patiesi un tiešām- ar mīlestību.:)
Viesis
smilga 24.01.11 13:53:01
Charger, liels paldies par viedokli.
Es patiešām nepieļauju iespēju, ka varētu izjaukt Viņa ģimeni. Un lai apliecinātu, ka ir tieši tā kā Tu raksti, es šeit savā ziņā nopublicēšu vienu no dzejoļiem, kuri tapa Jaungada naktī.

Es nezinu, vai mazliet sajukusi biju
Un nezinu, vai to var attaisnot,
Bet kaut ko tādu es vairs dzīvē negaidīju
un ko tik skaistu necerēju piedzīvot.

Es lūdzu - piedod man! Es jau to negribēju.
Neviens nav vainīgs, ka tā noticis.
Nav manos spēkos izdzēst sauli, noķert vēju
Un sirdij pavēlēt, lai aizmirst Debesis.

Tik dziļu maigumu, tik klusas, saldas slāpes
Man tagad - Izredzētai - sajust ļauts
Es zinu, mīļais, ka man ļoti sāpēs,
Bet arī sāpēs var būt laimes daudz.

Tu, lūdzu, esi mierīgs, Tevi netraucēšu.
Man nevajag, lai Tava dzīve grūst.
Es pati savu laimi klusi izsāpēšu
Un tā patiesi liela LAIME būs.
 
charger 24.01.11 13:24:28
Smilga, varbūt skanēs skarbi, bet manuprāt tā NAV mīlestība, bet kā jau hiperkeri pareizi izteicās- iespējams tā ir iemīlēšanās.
Jo manuprāt,ja Tu to cilvēku mīlētu, no sirds mīlētu un gribētu viņam labāko, tad Tu pat neapsvērtu domu izjaukt viņa ģimeni ...ja viņam ir labāk ar ģimeni, tad ,ja Tu viņu mīli, tad Tev tas, kaut caur sāpēm, tomēr sagādātu prieku, jo otra cilvēka laime Tev būtu svarīgāka par sevi.
Varbūt tiešām tikai iemīlēšanās, kaisles vilnis, sajūta,ka esi atradusi kādu ar kuru jūties sirsnīgi, atklāti, brīvi un labi? tas viss var būt ietverts mīlestībā, bet var arī būt vienkārši pats par sevi...respektīvi, varbūt tās vienkārši ir sajūtas, kas ir pretstats ikdienas rutīnai...ja Tev tāda ir.
nav jāiemācās nemīlēt. ir jāiemācās tieši mīlēt. ja mīli, tad proti palaist, atteikties, audz caur ciešanām kamēr to vairs nav. :) novēlu spēku un mieru
Viesis
smilga 24.01.11 12:33:42
Es patiešām esmu ļoti noslogota darbā. Darbs ir radošs, interesants, paņem daudz enerģijas un laika. Esmu mūziķe.... Bet ir problēmas koncentrēties, jo jādomā par Viņu.
Vai tā ir tikai iemīlēšanās? Nezinu, jo kā rakstīju, tā ar mani agrāk nav noticis. Vismaz ļoti, ļoti sen nē.
Viesis
alex 21.01.11 12:13:20
Man jau šķiet, ka iemācīties nemīlēt nav iespējams..Ja esi esi sajutusi un iepazinusi sajūtas tādas, kā VĒL NEKAD tad tikai laiks var atkal visu nolikt savās vietās, ja šīm jūtām turpinājums nav iespējams.
Nu un protams aizņemtība, aizraušanās ar ko citu, lai nebūtu laika domāt un vaktēt mašīnu vai tml.
Jā, un tas, ka nekas nenotiek nejauši...
Mantra jau skaisti uzrakstīja - daudzas lietas mums tiek dotas, lai iemācītos un iepazītu ko jaunu
 
hiperkeri 21.01.11 11:58:01
nu tev varbūt ir jāatšķir šie jēdzieni-iemīlēties un mīlēt,jo iemīlēties var visos pēc kārtas,bet mīlēt-noturīgi,ar rūpēm par otru un maigumu,visu pārējo,kas tai lietai pieder-tikai dažus cilvēkus dzīvē.
vienkārši padomā-varbūt tu esi tikai iemīlējusies..jo tas jau nav nekas slikts.un tas ir tikai labi,ja tu esi atgriezusies pie seniem hobijiem:) tā tam ir jābūt:)
tikai ir jāsaprot,ka tas ir pārejoši.padomā ilgtermiņā:)
 
mantra 21.01.11 10:19:58
Šādos gadījumos, man liekas, ir ļoti grūti dot padomus. Bremzē tas, ka šim vīrietim ir stabila ģimene. Ja vēl viņš būtu brīvs... No otras puses, kad es iedomājos (jo, man šķiet, tagad es to zinu) to sajūtu, to mīlestību, kādu var just pret vīrieti... tik skumji. Man liekas, te pareizāk būtu izdzīvot šo mīlestību vienkārši sevī un sublimēt radoši, Jūs jau teicāt, ka rakstāt. Varbūt vēl kādā radošā veidā, varbūt tāpēc arī šī mīlestība ir dota, kā iespēja ieraudzīt pasauli savādāku, dziļāk iepazīt sevi.
 
kintijasieviesuklubslv 20.01.11 22:46:34
smilga, līdzīgā situācijā neesmu nonākusi, bet kaut kā ticu teicienam - nekas nenotiek tāpat vien. gan jau arī tam, ka tevi pēkšņi skārušas šīs iemīlēšanās jūtas ir kāds iemesls, varbūt tāds, par kuru apjautīsi tikai pēc laika.
Viesis
smilga 20.01.11 18:51:10
Labvakar!
Gribu padalīties un palūgt padomu, kā tikt vaļā no nepiepildāmas, neiespējamas mīlestības.
Esmu sieviete nopietnā pusmūžā, divreiz precējusies, bērni jau pieauguši. Ar pirmo vīru – bērnu tēvu - nodzīvojām 12 gadus. Tad viņš aizgāja pie citas. Visus šos 12 gadus biju viņam uzticīga, viņš bija mans pirmais vīrietis. Tad bija divi vientulības un depresijas pilni gadi, kad viena audzināju bērnus un likās, ka viss manā sievietes dzīvē ir beidzies. Bet tad iepazinos ar cilvēku, kurš man patika, bet nevaru teikt, ka tā būtu bijusi baigā mīla. Taču viņš bija ļoti neatlaidīgs un es padevos. Esam kopā 10 gadus. Arī viņam visu šo laiku esmu bijusi uzticīga. Nav nācis prātā domāt par citiem vīriešiem.
Taču pagājušajā rudenī es piepeši apjautu, ka mīlu citu. Ar viņu mums šad tad sanāk kopā strādāt. Mums ir ļoti draudzīgas, pat sirsnīgas, taču koleģiālas attiecības. Viņš ir 4 gadus par mani jaunāks, viņam ir kārtīga, stabila ģimene, kuru, pat ja es gribētu būt tā ļaunā un riebīgā, man diez vai izdotos izjaukt. Tā kā jebkurā gadījumā ... bezcerīgs variants. Bet mani ir pārņēmušas tādas jūtas, ka brīžam liekas, ka prātā varētu sajukt. Tā nav bijis NEKAD.
Un es uzvedos vienkārši smieklīgi. Es, kā tāda padsmitniece meklēju visādas iespējas viņu satikt, vaktēju viņa mašīnu ... zinu, ka stulbi, bet patlaban neko sev nevaru padarīt. Esmu pat sākusi dzeju rakstīt! Kaut ko tādu pēdējo reizi uzdrošinājos vidusskolā mācoties.
Kāpēc tā ir gadījies? Nekad neesmu bijusi tendēta tā iemīlēties ne no šā, ne no tā. Un šīs jūtas es arī ne meklēju, ne gaidīju, ne saucu. Tā vienkārši notika.
Varbūt kādai ir gājis līdzīgi? Varbūt variet padalīties pieredzē? Kā man sev palīdzēt?

Sieviešu Klubs, Vīlandes 1-9, Rīga, tālrunis 67350750 | Redakcijas epasts:redakcija@sieviesuklubs.lv | Sadarbība un reklāma: sandija@sieviesuklubs.lv |

2010 © sieviesuklubs.lv