"Sliktās"meitenes grēksūdze (16)

Mīļā, man šķiet, ka šādi cilvēki nemainās... Pēc Tava stāstītā saprotu, ka vairākas reizes esat sākuši no jauna un atkal atgriezušies pie nepatīkamām situācijām.. Vai Tev tas ir vajadzīgs?

ko lai saka esi ar savu mugurkaulu, un izdari ko tādu, ka viņs mainās!!

Piedod, nevēlos Tevi aizvainot, bet vai Tu būtu ar mieru lietot vienu zobu birsti kopā ar kautkādām izlaidīgām, apreibušām zebiekstēm? Bet vienu veci Tu esi ar mieru dalīt?

Protams, nevaru iedomāties kā būtu ja būtu tavā vietā, bet no malas skatoties arī es uzskatu, ka tev vajadzētu viņu pamest.
Kaut kā bieži dzirdēts ka sieviete ir ar vīrieti pat tad ja viņš dzer, aizvaino, krāpj vai sit viņu. Viņa slimība vai tas nav viens liels iegansts? Iespējams vainojama sievietes - mātes daba, kas liek rūpēties par visādiem, es atvainojos, bet ne pārāk labiem cilvēkiem. Bet vai tas vajadzīgs? Tagad viņš tā uzvedas, domā, ka ja piedzims bērni kaut kas mainīsies? Piedod, bet diemžēl man nav zināmi tādi gadījumi. Varbūt kādam ir...
Protams, tā ir tava dzīve un tava izvēle, bet pievienojos pārējo meiteņu domai par to, ka jāsāk cienīt sevi un jākļūst par lielāku egoisti attiecībā pret viņu.
Veiksmi!

Izskatās ka tu viņu žēlo pēc slimnīcas un viņš to izmanto, turpinādams sarakstīties ar citām! Pamet viņu, jo kam tev vajadzīgs vīrietis kurš pēc tāda vairs neizskatās! Pēc tevis rakstītā vien varētu domāt ka tu biji viņa vienīgais mērķis dzīvē un pēc šī mērķa sasniegšanas viņš apstājās un palikā par lupatu ne vīrieti, jūtās pie tevis droši un uzskata ka tā mūžīgi arī paliks! Maini viņa uzskatus un pamet viņu, lai atkal viņš atrastu savā dzīvē kādu mērķi un kļūtu par normālu cilvēku!!!

Harizma - ilgi tu to visu neizturēsi, kļūsi nervoza, aizdomīga uz visiem utt. Tā nav mīlestība, nepazemo sevi, un tas nav vienīgais vīrietis uz zemeslodes, paplašini savu horizontu, paskaties reāli apkārt - un ieraudzīsi pārējo pasauli, bet vispirms atbrīvojies no šīs necieņas pret sevi...
Veiksmi un izdošanos!

Smagi!
Nianses un p azemojuma veidi, protams, atšķiras, bet es varētu uzrakstīt veselu romānu ar šitāda veida piedzīvojumiem. (kaut mans vīrs nav šitik jaunāks, bet tas jau nav galvenais, vīrieši vispār pieņemas prātā stipri vēlāk, ja vispar)
Arī es iesaku sākt ar grāmatu "sievietes, kas mīl par daudz". Tā neapšaubāmi IR līdzatkarība. skat. mājas lapu - http://www.alanon.aa.org.lv/sad.php?sad_id=200. (tur ir tests). Es jau ar nekur tālāk neesmu tikusi kā vien pie situācijas apzināšanās. Varbūt ka var arī dzīvot šitā. Tikai bez bērniem, jo ko viņi darīs ar jukušu māti. Ceļs uz sevis iznīcināšanu šādā veidā ir diezgan garantēts.

kas par seriālu..
njā,es gribu piekrist,tā nu ir līdzatkarība,jo tu vairāk esi pieķērusies vairāk nevis pašreizējam draugam,bet atmiņām par bijušo,kas jūs iepriecinājis...
domāju,daudz nav jāņemas ar šo te indivīdu,un beidzot atkal jādzīvo...

Viss man šķita sakarīgi un domāju ka rīkotos līdzīgi ( par palaistuves piekaušanu utt.) taču beigās es stāsta varonē dziļi vīlos, palikšana kopā ir pats stulbākais ko var izdarīt ar sevi, tu sevi noniecini un pataisi par kāju pameslu, nožēlojami. Iesaku izlasīt grāmatu "Sievietes kuras mīl par daudz"noteikti saskatīsi, ka grāmata ir rakstīta par tevi, un tur arī atradīsi iemeslus kāpēc ļaujies sevi šādi pazemot un vabūt radīsies idejas, kā no tā tikt ārā.

draudzenīt , vai viņš tev ir vajadzīgs ? mūc , kamēr vēl vari aizmukt . tā nemaz nav mīlestība. un vēl padoms : nekad neielaidies ar jaunāku vīrieti , ja gribi mierīgu , normālu dzīvi.saku to no savas draudzenes piemēra.

sandija tik labi pateica..

Kad lasījum nodomāju - kāds klasisks stāsts... Tā vietā , lai dusmotos uz viņa sievietēm, padusmojies uz viņu! Paskaties ar kritisku aci uz savu draugu - vai viņš Tevi novērtē?
Tas labi, ka atradi ceļu ārpus, kaut vai tās ir retas un slepenas tikšanās ar bijušo draugu - tas vismaz ir cits vīrietis un vismaz kada spraudziņa uz brīvību.
Gan vienas, gan otras attiecības nav nesušas gaidīto laimi un jauko , miermīlīgo ģimenes dzīvi, pēc kā ilgojies. Tas nozīmē, ka ĪSTAIS ir vēl tur ārā. Tu pagaidām viņu nepazīsti, jo nepazīsti līdz galam sevi, savu vērtību.
Tu noteikti esi jauka un temperamentīga sieviete! Esi Tu pati un savu ES turi augstāk par visu.
Paldies Dievam, ka šajās attiecībās vēl nav bērnu... Tas ir Tavs trumpis un ceļš uz brīvību un jaunu dzīvi ir plaši vaļā.
Mans Tev sievišķīgais ieteikums - sāc izturēties tā, it kā Tu būtu brīva sieviete ...ar dīvāna draugu (pagaidām) mājās. Jūs nesaista nekādi pienākumi un saistības - ne viņam pret Tevi, ne Tev pret viņu.
Ej izklaidēties ar draudzenēm, atrodi sev nodarbošanos, paliec kādu nakti pie sava bijušā drauga vai ejat kopā uz kino vai brauciet slēpot - jebko dari tā, it kā Tu būtu brīva studente.
Redzēs, kas notiks

Saņemies un ej prom! Mūc, atpakaļ neskatīdamās! Vienalga, kur - pie mammas, pie drauga... Pēc tam domāsi, ko un kā, jo ja jūtu uzplūdā nespersi šo soli, tad Tavs prāts tikai aizvien dziļāk un dziļāk vilks Tevi šo attiecību atvarā. Pēc pieredzes saku - ja sieviete ilgāku laiku ir kopā ar šādu vīrieti, tad viņa pazaudē sevi, sabeidz savus nervus, uz visiem sāk skatīties ar aizdomām, parādās brīžiem pat nekontrolējamas dusmu lēkmes... Un tad ir ļoti, ļoti grūti saņemties, lai izrāptos no tā zaņķa ārā un savāktu sevi atpakaļ, atgūtu pašvērtējumu un pārliecību par sevi. Ilgtermiņā šādas attiecības nogalinās sievieti Tevī... Diemžēl.

harizma, novēlu Tev tomēr etvērt acis un saprast, ka ar cilvēku, kuru Tu joprojām sakies mīlam, Tevi vieno labākajā gadījumā plikas bailes palikt/būt vienai.
Vai patiesi Tevi apmierina sajūta, ka esi "viena no..." vīrietiem, kurš mājās Tavas prombūtnes laikā spēj atstiept ko tādu ("dāmu" dzeltenajā T-kreklā) un par spīti tam joprojām, liekot roku uz sirds vari teikt, ka mīli viņu? Tad man patiesi Tevis ir žēl.

Tu noteikti esi vairāk vērta, nekā tev sniedz šīs attiecības, tādēļ padomā labi un vienkārši sper nākamo soli - pretīm savai nākotnei, jo, vai ar šādu vīrieti vēlies veidot ģimeni uz radīt bērnus?

Totāla līdzatkarība, nepašpietiekamība. Sieviete, kas sevi ļoti, ļoti zemu vērtē, ļaujot vīrietim, kurš nav viņas vērts, slaucīt sevī kājas. Cik bezgalīgi tāls ceļš Tev vēl ejams pie sevis! Vai tiešām Tev negribas pacelties augstāk, pāri ielām, jumtiem, dubļiem un ieraudzīt, cik krāsaina un plaša ir pasaule? Negribas līdz dziļumiem izjust, ka tā esi Tu pati, kas Tev visupirms ir visdārgākais, Tava iekšējā pasaule?

Labvakar!
Ilgi domāju līdz nolēmu tomēr uzrakstīt.Zinu ka daudzas no Jums mani,iespējams,nosodīs,bet varbūt tomēr atradīsies arī kāda Dvēselīte ši pasaule kas izbaudījusi ko līdzīgu sapratīs mani.Un tā gadu atpakaļ iepazinos ar vīrieti kurš ir 7.gadus jaunāks par mani,iemīlējos,un spriežot pēc viņa izturēšanās pret mani,ziediem,kurus viņš man dāvināja,īsziņām kuras varējām rakstīt caurām naktīm,pastaigām,vakariem nomaļās kafejnīcās un skūpstiem,šķita ka arī viņš mani ir iemīlējis.Pēc diviem mēnešiem sākām dzīvot kopā.Jutāmies labi viens otra sabiedrībā,kopā gatavojām ēst,kārtojām dzīvokli,skatījāmies televizoru un darījām daudz ko citu.Taču vienreiz viņš pārnāca mājās piedzēries.Biju tik apmulsusi un pārsteigta,ka krietnu brīdi skatījos uz viņu"ar muti vaļā",tad mēģināju izrunāties,bet nekas no tā nesanāca,loģisku izskaidrojumu viņa rīcībai nedzirdēju ne tajā vakarā ne nākamajā dienā.Jutos apvainojusies,taču piedevu viņam šo rīcību.Vēl pēc laika ievēroju ka viņš bieži sūta kaut kādas īsziņas,protams,atkal uzdevu jautājumu kam viņš raksta un pretīm saņēmu atbildi,ka viņš sarakstoties ar divām savām draudzenēm kuras jau sen pazīstot un pat parēdīja draugos man viņu profilus.Vienai no viņām bija tikai 17!gadi!!!!Es tūlīt pateicu ka man tas nav pieņemami,lai pārtrauc šo nodarbošanos,ka es taču nesarakstos ar kaut kādiem džekiem viņam nezinot,bet viņš atbildēja ka viņas esot tikai draudzenes,nekas tur tāds nav bijis un neesot,ka arī es varu sarakstīties ar ko gribu.Pirmo reizi sastrīdējāmies līdz pat skandālam!Riktīgi izraudājusies uzrakstīju vienai no viņām vēstuli Draugiem.lv,kurā gan nedraudēju,nelūdzos un arī neko rupju nepateicu,tikai palūdzu lai liek mierā mūs un mūsu attiecības,paskaidroju ka man tas nav pieņemami.Par to nepilngadīgo runāju ar draugu un viņš apsolīja viņai vairs nerakstīt.Uz īsu brīdi iestājās miers,draugu ar telefonu sēžot arī vairs it kā nemanīju.Taču tad darba kolēģis viņu uzaicināja uz ballīti,kur viņš aizgāja man neko nepasakot,bet mājās pārnāca pēc pusnakts atkal krietni iereibis.Paskatoties uz viņu sapratu ka tajā brīdī runāt ir bezjēdzīgi.Kad viņš aizmiga ieraudzīju ka viņa mobīlajā kurš bija nosviests uz galda pienāk īsziņa(skaņa bija izslēgta,bet displejs sāka mirgot),nezinu kas man uznāca,paņēmu un to izlasīju,kaut gan parasti viņa telefonu neaiztieku.Īsziņa bija no sievietes,ne no tām ar kurām viņš pirms tam sarakstījās,bet no citas,vismaz vārds bija cits.It ka nevainīgs tekstiņš...kā gāja,kā pavadījāt laiku un kaut kas vēl tādā stilā...tomēr tas man"iedzēla" kā satrakojusies lapsene,izskatīju visus saņemtos un zvanītos nummurus,izrādas viņš tajā vakarā vairākas reizes bija zvanījis viņai!Pazvanīju viņa darba kolēģim,jo pēkšņi sāku šaubīties vai tāds baļļuks tiešām ir bijis,bet gan viņš gan viņa draudzene apliecināja ka ir bijis gan.Nākamajā dienā prasīju paskaidrojumus,bet tas atkal beidzās ar skandālu.Viņš neko paskaidrot nevēlējās,izteica tikai vienus apvainojumus,šoreiz asarās aizbraucu pie mammas un visu izstāstīju.Mamma gan pateica lai daudz nepārdzīvoju,ka dzērumā cilvēks varot visādas šausmu lietas sastrādāt,ko pats skaidrā nožēlošot.Nezinu vai viņš nožēloja vai nē,bet kaut kā jau centās izlīgt,pagatavoja pusdienas,pienesa kafiju...taču mēs gandrīz nerunājām,līdz kādu nakti viņam kļuva slikti,izsaucu ātro palīdzību un viņu aizveda uz slimnīcu.Jutos tik vainīga,domāju ka varbūt esmu viņu par velti aizvainojusi,nepārtraukti raudāju līdz rītam un visu nakti rakstīju viņam īsziņas,kurās stāstīju cik ļoti mīlu viņu un lūdzos lai viņš piedod man ka neuzticējos viņam.Arī kad aizbraucu pie viņa uz slimnīcu un redzēju kā viņš tur gulēja-bāls,aizvērtām acīm,skūpstīju viņa seju un lūdzos piedošanu.Varēju stundām sēdēt viņam blakus,turot viņa roku savējā lai tikai nebūtu jāiet prom.Man tik ļoti viņa pietrūka.Arī viņš sacīja ka saprotot ka esot pie daudz kā vainīgs,ka mīlot mani un nekas tāds vairs neatkārtošoties.Gaidīju kad viņš iznāks no slimnīcas un mēs varēsim sākt citu dzīvi.Kāds naivums manā vecumā!!!Pēc tā kad viņš iznāca no slimnīcas viss bija labi apmēram nedēļu.Darbā sanāca tā,ka man lielāko dienas daļu negaidīti iedeva brīvu,zvanīju draugam lai viņu iepriecinātu,bet viņš necēla klausuli.Padomāju ka viņš varbūt guļ,kā jau cilvēks kurš nesen iznācis no slimnīcas.Aizbraucu mājās,bet izrādījās ka mājās neviena nebija.Kamēr sēdēju virtuvē uz ķeblīša un gudroju kur gan draugs varētu būt pazudis,izdzirdēju viņa soļus kāpņu telpā,taču...draugs nenāca viens!!!Kad viņš atvēra durvis aiz viņa stāvēja kāda būtne ar pamatīgi nopampušu seju,vismaz mēnesi nemazgātiem matiem un kāda 5.izmēra krūtīm,kuras krūštura nesaturētas lanckājās zem netīri dzeltena T krekliņa.Tajā brīdī man tiešām"aizbrauca jumts" un es metos viņai virsū,viņš mēģināja nostāties starp mani un viņu,bet es pagrūdu viņu malā un iesitu tai netīrajai"kucei''pamatīgu pļauku,tad ieķēros viņas matos un iesitu vēlreiz.Viņa mēģināja sist pretīm,bet laikam pat savā alkohola apmātajā prātiņā saprata ka tas ir bezjēdzīgi un laidās mukt,noķēru viņu kāpņu laukumiņā aiz krekla,kurš man rokās arī saplīsa,tā ka viņa nogāzās zemē,taču es nespēju apstāties un iespēru viņai,tad pagrābu viņu aiz matiem un tādu pašu nodriskātu izsviedu uz ielas.Atgriezusies dzīvoklī kliedzu,brēcu un sviedu savējam ar visu kas bija pa rokai,izšķīda naktslampiņa,plīsa trauki...kaimiņi izsauca policiju,bet es pametusi visu izskrēju ārā.Sēžot parkā uz soliņa,smēķējot vienu cigareti pēc otras un pūloties nomierināties nez kā uzspiedu telefonā sava bijušā drauga nummuru...nezinu cik viņš bija pārsteigts,ka viņam piezvanīju,bet izdzirdis manu balsi un elsas klausulē pateica ka vēlas mani satikt un es tād kāda biju aizbraucu satikties ar viņu.Tās dažas stundas kuras pavadījām kopā man likās kā pasaka,atgriezšanās pagātnē.Izstāstīju viņam visu neko neslēpjot,jo zināju ka ja mani kāds uz šīs pasaules tajā brīdī sapratīs un nenosodīs,tad tas būs tikai viņš.Protams,mājās atgriezos un ar savu tagadējo draugu esmu kopā joprojām kaut gan viņš gan turpina lietot alkoholu,gan raksta savas nolādētās sms,gan rakņājas pa iepazīšanās portāliem un it sevišķi reibumā arvien vairāk ignorē gan mani gan vispārpieņemtās pieklājības normas,taču arī man tagad ir savs noslēpums.Ar bijušo draugu rakstām sms,sazvanamies un dažreiz satiekamies,izrunājam visu kas sasāpējis,varētu pat teikt ka esam vislabākie draugi.Bet tagadējais draugs...jā,es viņu joprojām mīlu,gribētu visu izmainīt un vērst par labu,bet diez vai to vairs spēšu.Protams,man pietrūkst tā mīļuma un maiguma kas bija sākumā,bet kā ir-tā ir...